Starptautiskās mākslinieku rezidences “Pedvāle” izstāžu zālē no 12. augusta līdz 29. augustam skatāma Sung MinHwa (Korejas Republika) zīmējumu izstāde “Aiz”.
Par darba procesu māksliniece stāsta:
“Piezīmes
Man nepatīk veikt pierakstus vai kādas piezīmes darbam. Kad es skatos uz domu gabaliem ar neskaidriem attēliem, kas peld un klīst pa manu galvu, vienā mirklī tie galu galā pārvēršas par kaut ko taustāmu, iegūstot mana darba formu. Taču brīdī, kad tos pierakstu, ideja kļūst pārāk skaidra un izvēršas par kaut ko pārāk specifisku. Tad tas mani vairs neintriģē. Tas manos darba procesos ir noticis diezgan bieži. Esmu mēģinājusi pierakstīt savas idejas, kā to dara daudzi izcili mākslinieki, bet diezgan bieži es vēlāk nesaprotu, ko esmu uzrakstījusi, un lielākoties man tas šķiet nevērtīgi. Domas, kas patiešām kļūtu par daļu no mana darba, paliek kā tēli manā prātā un netiek aizmirstas.
Zīmēšana
Lielākā daļa cilvēku izmēģina zīmēšanu kā savu pirmo gleznieciskā attēlojuma pieredzi, un tā var būt cilvēka pamatvajadzības vai instinkta izpausme attēlot to, ko mēs redzam. Kad reiz atrados pilnīgā vientulībā savā dzīvesvietā, fiziski nevarēju iziet ārā, man atlika vien zīmēt – tās lietas, kas bija dzīvoklī vai bija redzamas pa logu. Pēc tam, kad varēju atkal doties ārā, zīmēju ārpasauli. Un, kad es viesojos citā valstī, es satiku cilvēkus, kuri lietoja dažādas valodas, un redzēju, kā viņi dažādos veidos izgatavo un izmanto lietas, ko izmantoju es. Un es varēju arī redzēt viņu vecās un jaunās lietas un sajust to skaistumu. Dažas no tām es pat varētu pielietot savā darbā. Atveidojot attēlus galvā, ne tikai ar roku zīmējot, es interesējos par materiāliem, tehnikām un jaunajām tehnoloģijām, kuras uzskatu par vispiemērotākajām.
Iespējams, tas ir tāpēc, ka studiju gados un vēlākajā pieredzē esmu iemācījusies, ka ārpus tām vienmēr ir kaut kas jauns un ir daudz iespēju.
Lietas
Joahims, dažādu priekšmetu kolekcionārs, tūkstošiem grāmatu ietin Florences papīrā ar vienādiem vai līdzīgiem rakstiem, piešķirot tiem īpašumtiesības un viendabīgumu. Vienāda vai līdzīga izskata grāmatas viņš bieži aizstāj ar citām. Viņš vienmēr rada jaunas ainavas, padarot dažādas lietas vienādas, un piedāvā jaunus skatus, tos mainot. Kādu dienu sāku zīmēt viņa kustīgos objektus un sapratu, ka mainīgās ainas, ko veido viņa paša izvēlētās grāmatas kopā ar blakus tām novietotajiem priekšmetiem, ir viņa paša izpausme. Attēlojot viņa grāmatu un objektu ainavas, vairāki mani zīmējumi ir tikai daļa no tūkstošiem ainavu, ko viņš nepārtraukti rada. Lietu īpašnieks tām piešķir nozīmi, un savāktās lietas veido ainavu, kas pārstāv un izsaka īpašnieku.
Rāmis
Pirms dažiem gadiem Berlīnē uz ielas es atradu vecus attēlu rāmjus. Savā studijā diezgan ilgu laiku es uz tiem skatījos un radīju mākslas darbus šiem rāmjiem. Kopš tā laika attēlu rāmji ir kļuvuši par daļu no mana darba jeb par elementu, kas vada manu darbu, nevis ierīci, kas atbalsta, aizsargā manu darbu vai liek tam spīdēt. Turpmāk esmu domājusi par attēla un rāmja attiecībām. Kad strādāju ar tradicionāliem rokām darinātiem papīriem, man bija strīds ar meistaru, kurš izgatavoja šos papīrus. Kad es palūdzu viņu izgatavot liela izmēra papīru, kur sastiprinātas vairākas papīra loksnes, viņš nebeidza apgalvot, ka tās viņš var izgatavot tikai tad, kad esmu atnesusi savu pabeigto darbu. Viņam papīra likšana loksnēs bija pabeigšanas process vai saglabāšanas metode, savukārt man tas bija pamatprocess, ar kuru es varēju sākt savu darbu. Tikai citāda darbu secība dažādiem cilvēkiem. Vai arī visu noteikumu bezjēdzība.
Papīrs
Kopš esmu sākusi strādāt vietās, kas nav manas mājās, esmu meklējusi materiālus, kurus ir viegli atrast un pārnēsāt, vienlaikus iekļaujot to izcelsmes vietas unikālās īpašības. Tāpēc papīru esmu izmantojusi biežāk nekā citus materiālus. Papīrs ir pieejams visur, tāpēc cilvēki tam nepievērš īpašu uzmanību. Tomēr es jūtu kaut kādu ilgošanos un lielu pietāti pret tā dažādību, skaistumu un universālumu. Ikreiz, kad ir iespēja uzkavēties jaunā vietā uz ilgāku laiku, meklēju reģionālos amatniekus un strādāju ar viņu papīriem un citiem viņu ražotajiem materiāliem. Kad jūs zināt izmantotā materiāla būtību, varat vieglāk uzminēt, kā tas reaģēs ar citiem materiāliem. Pašlaik es strādāju ar vienu no plānākajiem un vieglākajiem papīriem pasaulē. Brīdī, kad uzklāj krāsu šim smalkajam papīram, tas praktiski pazūd, un krāsu līnijas, kas veidoja šķiedras, šķiet, peld gaisā. Tikai nolietotais rāmis saglabā dreifējošo krāsu līniju formu.”
Sung MinHwa darbs parāda indivīdu un sabiedrības izpēti par ikdienas telpu un katra īpašumā esošajām lietām, izmantojot zīmējumos balstītu instalāciju, ar dažādu materiālu, paņēmienu un telpu palīdzību. Sung MinHwa is studējusi tēlniecību Seulas Nacionālajā universitātē, ieguvusi diplomu un maģistra grādu glezniecībā un instalācijā Braunšveigas Tēlotājmākslas universitātē Vācijā un pabeigusi pēcdiploma kursu (māksla kontekstā) Berlīnes Mākslas universitātē. Kopš pirmās personālizstādes Geumsan galerijā Dienvidkorejā 2001. gadā viņa ir sarīkojusi 19 personālizstādes valsts un starptautiskā mērogā, kā arī piedalījusies daudzās grupu izstādēs, rezidencēs un grantu programmās. Viņa strādā un dzīvo Seulā un Berlīnē.
