Es sapratu to, ka negribu sastindzināt savus pārdzīvojumus akmens tēlos, piešķirot tiem cilvēku veidolus. Es sapratu, ka mēs abi – akmens un es – varam radīt zīmi, simbolu, kas, materializēts poētiskā formā, vēsta par kādu jēdzienu vai dabas elementu.
Un tev, skatītāj, tiek dotas zīmes, lai tu apjaustu pats sevi un visu lietu būtību, jo nokritis ābols ir arī punkts, vaga tīrumā – līnija, viļņi jūrā – pārdzīvojums, ausma – sajūta, debesis – gars…