26. maija pēcpusdienā ikviens interesents varēja paviesoties Starptautiskajā mākslinieku rezidencē „Pedvāle”, lai tiktos ar maija rezidences programmas māksliniekiem un aplūkotu rezidences laikā tapušos darbus.
Savas uzturēšanās laikā Johanness Gerards (Nīderlande) radīja vides mākslas objektu ar nosaukumu “9047” jeb (“vieta starp kalniem”), kas metaforiskā veidā attēlo pilsētu vai mežu starp kalniem ar mākoņiem. Maija programmas noslēguma pasākumā Johanness Gerards jaunradītajā vides mākslas objektā skatītājiem sniedza performanci ar nosaukumu “Akmeņi”, kā arī prezentēja rezidences laikā tapušo videodarbu ar nosaukumu “struktūra & raksti”.
Tāpat Johannes Gerards novadīja “sociālās skulptūras” darbnīcu.
Sociālā skulptūra ir vācu konceptuālā mākslinieka Jozefa Boisa (1921-1986) 20. gs. 70-tajos gados radīts termins, lai lai aprakstītu paplašinātu mākslas jēdzienu un iemiesotu savu izpratni par mākslas potenciālu sabiedrības transformācijā. Kā mākslas darbs, sociāla skulptūra ietver cilvēka darbību, kas tiecas veidot un rada sabiedrību vai vidi. Sociālā tēlnieka centrālā ideja ir cilvēks/mākslinieks, kas sabiedrībā rada struktūras, izmantojot valodu, domas, rīcību un priekšmetus. Sociālā skulptūra virmoja ap četrām galvenajām asīm: ķermeņa apzināšanās – telpiskā apzināšanās – radošums – sadarbība. Ķermeņa atrašanās apkārtējā vidē/atrašanās vietā. Johannesa Gerarda dalību rezidenču programmā finansē Gētes institūts ES programmas “CULTURE MOVES EUROPE” ietvaros.
Savukārt rakstniece un dzejniece no Skotijas Morelle Smita maija rezidences noslēguma pasākumā iemiesoja savu grāmatu galveno varoni Annemariju Švarcenbahu. Annemarija ir reāla vēsturiska persona – šveiciešu rakstniece, noveliste, žurnāliste un ceļotāja, kura 1930. gados ceļoja cauri Vācijai un Austrumprūsijai līdz pat Baltijas valstīm. 2023. gada 26. maija pēcpusdienā viņa simboliski atgriezās šeit, Latvijā, Pedvālē.
Frančeska Karvallo Pirola (Čīle) skatītājiem prezentēja īsfilmu, video dienasgrāmatu, kuras centrā ir pašas ķermeņa, prāta un dvēseles attiecības ar dabu. Viņa izmantojusi fotogrāfiju, video un analogo animāciju – rotoskopiju un stop motion. Apmeklētājiem bija iespēja redzēt arī darba materiālus un tuvāk iepazīt animācijas veidošanas procesu.
Pasākums noslēdzās ar Susanna Kompast (Austrija) performanci, kurā līdzdarbojās gan Morelle Smith un Frančeska Karvallo Pirola, gan performanču māksliniece Laura Feldberga un folkloras kopa „Sabiles ogas”.
Savā radošajā darbā rezidences laikā Susanna Kompast izmantoja sarkanos mālus, kas iegūti Pedvāles mākslas parka teritorijā. Iedvesmojoties no latviešu folklorā minēto simboliskās skaitļu kombinācijas „trejdeviņi”, māksliniece radīja 27 māla figūras – arhaikas stilā veidotus sieviešu tēlus.
Skaitļiem 3 un 9 latviešu folklorā ir īpaša nozīme. Tie ir ideālskaitļi un simbolizē pilnību, vienotu veselumu, laimīgu izdošanos. Skaitlis 9 attiecas uz apkārtējo pasauli, savukārt 3 ir cilvēka iekšējās pasaules pilnības simbols.
Tā kā materiāls – māls – nācis no Pedvāles zemes, tad pēc figūru izdedzināšanas senā tehnikā, izmantojot metāla mucu un zāģu un ēveļskaidu maisījumu, tās performatīvā veidā tika atdotas atpakaļ zemei.
Īstenojot šo mākslas projektu, māksliniece Susanne Kompast iemiesoja Pedvāles mākslas parka radošo koncepciju – dabas ainavas, kultūras mantojuma un laikmetīgās mākslas vienotība vienā veselumā.
