No 1. augusta līdz 29. augustam Pedvāles mākslas parkā notika Starptautiskais akmens tēlniecības simpozijs „Akmens kā kultūras simbols”, kura ietvaros 4 tēlnieki radīja granīta skulptūras parka pastāvīgajai ekspozīcijai.
Ian Newbery (Zviedrija) radīja skulptūru „Vardes atriebība”. I. Newbery: „Cienot manu darbu skatītājus, man patīk sniegt dažus darba atminējumus, tā lai viņi, iespējams, varētu iedziļināties manās domās, kā es veidoju savu darbu, bet vispirms ļaujiet man pateikt, ka vizuālā māksla ir vizuāla valoda, kas ir daudz pārāka par verbālo valodu. Manuprāt, vizuālo mākslu ir inficējis verbāls vīruss, kas liek māksliniekiem izskaidrot dziļi sarežģītas idejas ar vārdiem, kas ir pārāk ierobežoti.
Atminējums: vissvarīgākie jautājumi šajā laikā, kurā mēs tagad dzīvojam, ir vides jautājumi. Viena suga dominē uz planētas un paņem pārāk daudz tās resursu, tas ir cilvēks. Man stāstīja, ka Pedvālē pirms vairākiem gadiem bijis daudz varžu. Mūsdienu lauksaimniecības, piesārņojuma un pārmērīgas vides izmantošanas dēļ tagad nav palikusi gandrīz neviena varde. Tas ir skumji, un tas ir tikai viens mūsu ignorances un augstprātības piemērs.”
Alfridas Pajuodis (Lietuva) radīja skulptūru „Lielā X psalms”. A. Pajuodis: „Skulptūras kompozīcija sastāv no divām savstarpēji komponētām figūrām: X un 0 (ikss un nulle). Divi savstarpēji saistīti, bet pretēji spēki. Dzīve kā spēle „Krustiņi un nullītes”. Šī abu zīmju variācija vienā vietā sniedz iespēju daudzām interpretācijām. Skulptūras kompozīcijas augšējā daļa dod jēgu un mērķi šai dzīves spēlei.”
Koike Mitsunori (Japāna) radīja skulptūru „Less than itself”. K. Mitsunori: „Mans skulpturālais mēģinājums šoreiz ir virspusēji un šķietami sabombardēts un iznīcināts akmens, kas izskatās pēc cauruma un izklaidus esošiem padziļinājumiem, kas reprezentē nomocīto ukraiņu postažu. Mēs uzskatām, ka mums kaut kas jādara miera labā Ukrainai. Akmens saplaisājušās „ādas” skaistums un spēks. Arī iekaļot akmens iekšpusē, akmens mēģinās apliecināt savu eksistenci no jauna, un tajā pašā laikā akmens masa samazināsies. Akmens iekšpusē, pretēji virsmas gludumam, ir granīta raupjums.
Darba mērķis bija izcelt akmens spēku un skaistumu un uzlabot paša akmens esību. Pazaudējot sevi, akmens pastāv pats uz savu eksistenci. Pēc simtiem un tūkstošiem gadu tas turpinās pastāvēt, ja vien nebūs kodolkara. Tas neliecina par cilvēku attiecību nedabiskumu un tikai klusi stāv, bet tā „ķermenī” slēpjas mazs akments, kas ir kā atdzimšanas simbols.”
Kristaps Andersons (Latvija) radīja skulptūru „Būtne šeit redz”. K. Andersons: „Šīs skulptūras tēlu radīju, iedvesmojoties no iekšējās izjūtas par laivu, kas slīd pa ezera spoguļaino virsmu. Kad es kā viena vienība, raugoties dzidrajā ūdenī, varu ielūkoties citā pasaulē, kas mīt zem ūdens, tā arī dažreiz jūtas manas acis – lūkojoties šejienē. Skulptūrā attēloju laivu kā tiltu starp šo mirkli un vērotāju – Būtni, acs lēcas uztvērēju un šo telpu. Laiva kā tilts, kas savieno.”
